Showing posts with label vardarbība. Show all posts
Showing posts with label vardarbība. Show all posts

Thursday, 5 December 2019

Kārtējās pārdomas par Stambulas konvenciju, minoritātēm un kur mēs esam ceļā uz kompromisu

Atkal par Stambulas konvenciju (SK), genderu, minoritāšu tiesībām. Par to, kurā fāzē, manuprāt ir diskusija Latvijas sabiedrībā.

Uzreiz teikšu, nepiesienieties vārdiem “liberāļi” un “konservatīvie”. Šajā rakstā nemēģiniet ievietot vikipēdijas definīcijas. Arī, ja kādu aizvaino tēlaini sulīgā valoda, es tiešām godīgi atvainojos un drīkst tālāk nelasīt. Es te tā pa vienkāršo un ar vislabākajiem nodomiem :)

Vispirms, kāds vispār sakars SK un minoritātēm?

Pieļauju, ka Latvijā joprojām ir cilvēki, kas nezina, ka Stambulas konvencijas nosaukums ir "Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu". Man ir aizdomas, ka mums ir arī deputāti, kas nav lasījuši ne dokumentu, ne saistītos materiālus, piemēram, neseno EP rezolūciju.

Lai nu tā būtu, ne tas vien ir pieņemts nelasot :D Bēda tāda, ka kādi spēki SK ielobējuši "genderu", faktiski sociālās un seksuālās minoritātes. Ar to sačakarējot labu un vajadzīgu lietu: vardarbības pret vājakajiem apkarošanu. Sorry, mani liberāļu draugi, sievietes un bērni nav minoritātes, viņi ir vairākums, fiziski un aiz vēsturiskiem ieradumiem vājākā sabiedrības daļa. Bērni arī psiholoģiski vājākā. Kādēļ ir svarīgi šīs lietas nesajaukt? Kaut vai tādēļ, ka, samiksējot, dabūjam nevis diskusiju x2, bet gan diskusiju kvadrātā.

Par tām fāzēm. Sākam no sākuma. Liberāļi saredz problēmu. Konservatīvie, visprims nesaprot, tad kritizē, tad pieņem, ka problēma pastāv. Protams, ja liberāļi spēj paskaidrot, ka tā tiešām ir problēma. Lai kaut kas mainītos, ir nepieciešams kompromiss. Motivācija ir liberāļiem, viņiem jautājums jābīda, jāpiedāvā kompromisa (!) varianti. Kad konservatīvie saprot, ka liberāļi šajā jautājumā ir nobrieduši, tad rodās arī kompromisa pretpriekšlikumi, saruna, vienošanās.

Pašlaik Latvijā. Liberāļiem ir bijuši daži kompromisa mēģinājumi. Tie ar laiku lēnām uzlabojas. Bet, līdzko liberāļi atkal iekliedzās, piemēram, "dajoš SK, jo citi jau prakstīja", konservatīvie tur saredz minoritātes un vispār, "genderu" un atgriežās fāzē "ok, laikam tomēr vēl jāpagaida, līdz paaugsies".

Vai arī, davai, laulājam visu pēc kārtas, kaut vai ezi ar radiatoru, un tā būs ģimene. Tā tas sugas (homo sapiens) turpināšanai nav strādājis tūkstošiem gadu un tuvākajā laikā nestrādās. Pārbaudīts: laulība ir vīrieša un sievietes savienība ar mērķi radīt bērnus un ģimene ir sociāla konstrukcija, privilēgija, kur šie radītāji tos bērnus uzaudzina un palaiž tautās. Skaidrs, ka daži eži mēģina aplekt radiatoru kopš tā izgudrošanas. Tas ir zinātniski pamatoti, pareizi Darvins saka: “a ja nu sanāk?!”. Jā, tas ir dabiski un jā, tās ir minoritātes.

Pat, ja dažviet un dažkārt dažādu iemeslu dēļ laulības un ģimenes institūts buksē, kā pie mums. Tas nenozīmē, ka tas tagad ir jāatceļ vai jāatšķaida.

Tieši otrādi. Domāju, ja no SK izravētu minoritātes un tad darītu tur paredzētās lietas, laulības un ģimenes institūts nostiprinātos, ietu labumā. Mans priekšlikums deputātiem: ratificējam SK ar atrunu, ka minoritāšu, “gendera” lietas risināsim, bet atsevišķi. Starp citu, ne mēs pirmie ratificētu kādu starptautisku vienošanos ar atrunām, ne pēdējie.

Joprojām brīžiem aizejam "svētā kara" virzienā. Mums joprojām ir fāze, kurā vieniem aktīvistiem jāvelk kājās visu varavīksnes krāsu bikses, otriem radikāļiem jāvelk bikses nost un jākakā maisiņā. Un tad abiem jāiet uz pilsētu šīs "spalvas" demonstrēt. Kad šīs (abas!) uzvedības īpatnības pāries, tad ticēšu, ka sabiedrība ir nobrieduša kompromisa fāzē. Un šis nav tikai par Latviju, tas ir par lielāko daļu pasaules.  Rietumi (varbūt) ir tuvāk kompromisam, bet šaubos, ka jau stabili tur ir.

Lai nobeigtu ar kaut ko, kas (vismaz man pašam priekš sevis) izklausās pēc kompromisa. Konservatīvie būs gatavi sarunai, kad dzirdēs no liberāļiem priekšlikumus, kas nepārdefinē pārbaudītas vērtības. Mans personiskais viedoklis, ka liberāļu vinnējošais priekšlikums ir: mēs atsakāmies no ģimenes un laulības jēdzienu atšķaidīšanas, paplašināšanas. Ticu, ka tad konservatīvie būs daudz pretimnākošāki. Vienkārši sakot, izņemiet no SK "genderu" un tā lieta ies uz priekšu. Izņemiet no Dzīvesbiedru likuma vārdus laulība un ģimene, aizstājiet ar labi definētiem citiem, jauniem, pareiziem terminiem un tā lieta ies uz priekšu. 

Saturday, 6 February 2016

komentāri par postu par šaujamieročiem

nevarēju noturēties nenopublicējis savus komentārus pie kāda Facebook posta

komentāra komentārs ir: facebook uz šī raksta publicēšanas brīdi joprojām neatbalsta saites "uz sevi", t.i. man ir jākopē nevis jāreferncējas


Ģirts Karnītis Harvardas pētnieki plašā pētījumā konstatējuši - ja mājās ir ierocis, ievērojami pieaug iespēja, ka mājās kāds ies bojā no nošaušanas.
Janis Tupulis britiem ir pētījums par to, kā jārīkojas, lai tevi nenogalina govs
Janis Tupulis man mājās ir daudz ieroču: lāpstas, naži, cirvis, elektrība, acetons, bet galvenais ierocis ir galva
Ģirts Karnītis Šajā gadījumā ir domāts šaujamierocis.
Janis Tupulis Es pamanīju. Ja nerunājam par šaujamieroču profesionālu pielietošanu, tad lielākā atšķirība starp to, vai mājās ir šaujamais vai cirvis, manuprāt ir pielietošanas mērķtiecīgumā un fantāzijas trūkumā, t.i. galvā.

Tikpat lielā, ja ne vēl lielākā, mērā, nekā nogalināšanas rīks, šaujamierocis ir nogalināšanas iespējamības simbols, un tas, kādus simbolus katrs glabā savās mājās, demonstrē kādi simboli ir personas galvā.

~2/3 no vairāk nekā 30000 nāves gadījumiem (2013, http://www.cdc.gov/nchs/data/nvsr/nvsr64/nvsr64_02.pdf, šo dokumentu esmu pārskatījis vairākas reizes) gadā dēļ šaujamieroču pielietošanas ASV ir pašnāvības, gandrīz visi pārējie ir slepkavības, neuzmanība vai gadījums ir niecīga daļa. Lai gan ASV ir salīzinoši liela šaujamieroču koncentrācija (mājās) un tas neapšaubāmi ir faktors (īpaši tas tiek apgalvots, kad runā par t.s. "civilizēto pasauli"), tomēr tur nav ne augstākie pašnāvības, ne slepkavības rādītāji pasaulē. Pēc kkādas statistikas (https://en.wikipedia.org/.../List_of_countries_by_suicide...) ASV ir ~12 pašnāvības uz 100000 iedzīvotāju gadā, Latvijā ~16.

Šo un ne tikai šo iemeslu dēļ uzskatu, ka zinātne, kas primāri jāpielieto problēmas analīzē ir nevis statistika, bet psiholoģija.

Statistika ir lielisks matemātikas rīks, kas ir mūsu rīcībā un bez tā te neiztikt, bet nevajag ar zāģi urbt caurumus: tevis rakstītajā apgalvojumā var saredzēt mēģinājumu ar statistikas palīdzību parādīt cēloņsakarību, bet es gribu pateikt, ka tā nav cēloņsakarība, tā ir sakarība starp sekām, starp izpausmēm.

Man personiski būtu ļoti interesanti palasīt par korelācijām starp vardarbīgas nāves gadījumu skaita sadalījumiem un dažādām hipotēzēm par cilvēku dzīves apstākļiem, individuālām motivācijām, kolektīvām ideoloģijām utml. Diemžēl neesmu tādas ziņas manījis, lielākoties, tai skaitā visu cieņu Obama, bļaustās par to, cik neforši jau ir sanācis vai vēl varētu sanākt, bet Pētījumiem šajā jomā, kas būtu apmierinājuši manas viduvējās prāta spējas un un viduvējo zinātkāri par šo jautājumi, nav sanācis uzdurties.

Es pagaidām secinu, ka, lai arī vardarbīga nāve ir naturāls dzīves fakts, kurš būtu analīzes vērts vismaz tikpat, cik nāve slimību dēļ, homo sapiens lielākoties ir pie d..., kādēļ. Laikam pagaidām esam "Ups, we did it again" fāzē. Ja tev ir kādi avoti, lūdzu padalies

smile emoticon