1. vēsture
Ļoti labi atceros, iespējams, pirmo reizi un meiteni, mana pirmā seksuālā uzbrukuma upuri. Viņu sauca Kristīne, divām melnām bizēm, tas notika 1978. gadā, mācījāmies 1. klasē, sēdēju 3. solā tieši aiz viņas. Uzbrukums: paraustīt Kristīni aiz bizēm. Tagad esmu pateicīgs tai skolotājai, kura to uzreiz piebeidza saknē, pārtraucot aktivitāti un ierakstot atbilstošu komentāru manā dienasgrāmatā. Piezīme bija it kā triviāla: “Raustīja meitenes aiz bizēm". Sekas: esmu pateicīgs skolotājai un saviem vecākiem, man toreiz pieleca. Šaubos gan, ka visiem puikām pieleca šīs piezīmes būtība: #metoo prevencija, katram cilvēkam ir privātā telpa.
2. problēma
Es nevaru teikt, ka kopš tā laika nekad neesmu izveicis #metoo darbības, esmu. Bērnam ir jāeksperimentē, noteikti jau pirms pubertātes, tīnim ir jāeksperimentē heavily. Eksperimenta sekas ir arī kļūdas.
Neesmu runājis ar pieaugušo, kuram viss tiešām ir skaidrs :D Uzskatu, ka tajā brīdī, kad tu uzskati, ka viss ir pilnīgi skaidrs, tavi šīs dzīves piedzivojumi ir beigušies, esi miris/mirusi.
Problēma, kuru jūs nu jau esat lasījuši neskaitāmos postos un pantos, esot vienkārša: nezinam vai nepieņemam, ka nē ir nē.
Tā ir pilnīgi patiesā un šausmīgi nožēlojamā problēmas puse, tā piesaka reakciju, atbildi.
Īstā problēma ir, ka mēs nezinam, kā uzdot jautājumu.
3. a ko darīt
Piedodiet man, meitenes, manas kļūdas, tāpat, kā es jums piedodu jūsējās.
Mans novēlējums: lai būtu tā, ka mūsu ģimenēs un skolās un sabiedrībā, bet galvenokārt sākot ģimenēs, jebkuram bērnam visi pareizajā brīdī palīdzētu saprast, ka viņa/š ir arī seksuāla būtne, kam ir tiesības gan NEGRIBĒT, gan GRIBĒT.
Jo citādi https://youtu.be/YMkB8qBSX8o
