How I left LinkedIn

My letter to good old colleague and friend of mine, dated as of February year 2014.

-----
Dear _________, I can't connect with you in LinkedIn even if I'd wish, which I really don't. That is because of a simple sequence of events:

• After using their "services" for several years I understood that they are of totally zero practical use for me (but I still had all the spam).
• I kindly asked them to be removed from their service.
• It ended in me shouting bad words towards them until they removed me.
• My email address is not welcomed there anymore. Which I feel good about after all this, really.

I'm researching other professional networking resources at the moment. There are some, so I'm sure LinkedIn is not a monopoly. Which I'd hate very much if they'd be. Just because I don't like monopolies.

So, I you have a concrete practical reason to be in touch professionally: just give me a call (oh, it's not practical from _________) or drop me a message. If you just like to network: twitter, facebook, etc. Google+ btw ;)

-----

1:1, suņubūda, ja, sen sisti neesat, bļa?

Nu ko, kārtējais tracītis latvijas publiskajos mēdijos un arī cilvēkiem ir par ko parunāt. Parunāt laikam neparunāšu, bet viedoklīti te ierakstīšu.

Noskatījos raidījumu tādēļ, ka ... skat. iepriekš. Noskatījos ierakstā. Saglabāju Youtube saiti, domāju, ka Google ilgāk saglabās šo mūsu valsts kultūras dzirksti nekā lsm.lv :D

Lai arī virspusēji tā bija prasta plēšanās, diezgan labi varēja just, ka katram ir sava pozīcija. Meitenītei teicamnieces komjaunietes trieciennieces pareizā pozīcija, puisītim nepareizā, bet cilvēcīgā tēls. Meitenīte ir pareizi safrizēta un nokrāsota, lai būtu gana laba Latvijas skatītājam. Puisītis lamājas un (dažreiz) pieļauj šmigošanu internetā. Kas Latvijas skatītājam nu nekādi nav pieņemams.

Sava taisnība un ne-taisnība abiem. 

Artuss var izrādīties tāds pats tukšpauris, kādi mums Saeimā jau ir. Vismaz nekādu konkrētiku raidījumā no viņa īsti nedzirdēju. Piekrītu Zandera teiktajam, ka deputāta kandidātam būtu jāspēj pateikt ko vairāk par "lopi valsti izzaguši". Bet tas arī laikam nav viņa ampluā, viņam pašam varbūt arī nav ko teikt, varbūt viņa ampluā ir sabiedrības spogulis? Pārmaiņas pēc plakans, ar sudrabu, ne alumīniju pārklāts, labu stiklu un labi noslīpēts.

Bet varbūt raidījums nebija domāts, lai viņš izteiktu savu politisko pozīciju ;)

Tiešām Inga neatšķir publiskos mēdijus no sociālajiem? Paskaidrošu, publiskie ir tie, kas darbojas saskaņā ar atbilstošajiem likumiem, kas ir reģistrēti, tajos strādā cilvēki ar skolā iemācītām profesionālajām zināšanām, tai skaitā ētiku un citiem pribambasiem. Sociālie ir cilvēku dzīve: mājās, domubiedru lokā parkā vai ar draugiem krogā, tikai tas viss atspoguļojas un ir vairāk vai mazāk apskatāms tīklā. Atšķirība? To, savukārt, regulē tikai civillikums un krimināllikums. Var sanākt kopdziesma, var sanākt izplūkšanās. Ja tu otram izdarīsi slikti, vari dabūt pretī, vai bietē vai iesniegumu policijā. Vari dabūt smaidu, viedokli, ideju, ja ieraksti ko labu. Vari nedabūt neko. Visbiežāk. Regulējums ir vispārcilvēcisks, ētika ir tā, kas katram nākusi no ģimenes plus izveidojusies dzīves gaitā.

Kad Artuss saka, ka suņu būda ir viņa videoblogs, tad runa iet par otro. Ja Artuss saka, ka viņš ir nodibinājis kantori, kas darbina suņu būdu, tad gan es drusku nesaprotu, par to lai tad juristi spriež. Droši vien nav aizliegts pārdot savus tvītus vai spriedelējumus rādio-video-blogā un tas nebūs publiskais mēdijs.

Ir nepieciešami likumi un žurnālista ētika, bet savas ētikas uztiepšana citam ārpus sava profesionālā loka nu gan nav laba lieta. Liecina par elementāru neorientēšanos. Gadās.

Un vispā, ētika veidojas kā sabiedrisks kontrakts, piekrišanas, ne piespiešanas procesā. Nu labi, dažreiz kāds kādu arī paspiež, bet nu pa lielam un pa godīgo tā būtu jābūt. Pretējā gadījumā tā ir (ne tikai, bet tai skaitā, tas lai man šo rakstīšanu būtu ātrāk pabeigt) liekulība, sevis un citu mānīšana. Un, teikšu, mēs Latvijā (un ne tikai Latvijā, par to citreiz, bet Latvijā taču jo īpaši, vai ne :) ) kā sabiedrība sevi mānām un liekuļojam diezgan. Diezgan būtiskos jautājumos. Visās sabiedrības grupās. Un mūsu politiķi ir tikai viena grupa, kura, īpaši priekšvēlēšanu periodos, sauc viens otru par meļiem (manuprāt gan bieži vien par meliem tiek nosaukta atšķirīga interpretācija). Viņi ir tik aizņemti paši ar sevi, ka aizmirsuši, kam to teātri spēlē. Un Artusam ir piedāvājums, cilvēkiem gribās, lai būtu kāds, kas runā vienkārši, saprotami un tieši, bez liekuļošanas. Pat ja tā vēlāk izrādās ilūzija.

PS Interesanti, viņi tai suņu būdā parunāsies jebšu nē? Ja jā, tad meitenītei ir cerība.