Progresa vērtējums atkritumu šķirošanā Latvijā pēc 7 gadu pieredzes

Janas Faceook posts man atsauca atmiņā pirmos soļus un sajūtas atkritumu šķirošanā. Pāris gadus pēc šķirošanas uzsākšanas tiku ieblogojis.

Konstatēju, ka šomēnes ir 7 gadi, kopš apzināti šķiroju.

Ja toreiz katru nedēļu ģenerējām pilnu savu piemājas konteineru (nešķirotu), tad tagad mēnesī nešķirotie ir nepilns konteiners. Tiesa, viens iemītnieks mājā mazāk.

Pārlasīju par ko toreiz cepos, jāatzīst, ka progresu šķirošanas jomā Latvijā pa šiem 7 gadiem gandrīz neredzu.

Pluss, ka vietējā Rimi ir nolikta kaste baterijām un sadzīves tehnikai (ne lielajai).

Vēl viena atšķirība, ko pamanīju ir, ka starp tantēm, kuras pieskata atkritumu savākšanas vietas, nu jau kādu gadu ir tādas, kuras zina, ka šķirotos atkritumus tur drīkst izmest jebkurš pilsētas iedzīvotājs, ne tikai atpazīstami savējie. Tas gan nenozīmē, ka attieksme ir kļuvusi pozitīvāka, vienalga tevi vispirms uztver kā iebrucēju.

Šovasar vienreiz viena tante pat metās palīgā izvietot pa pareizajām tvertnēm un ... izmeta manas plasmasas pudeles parastajā konteinerā :D

Citas atšķirības? Gan jau ir :D

Laikam arī šajā lietā ir jānomainās vismaz paaudzei... Kura nedomās, ka jebkurš svešinieks tavā laukumiņā grib bez maksas kko izmest, respektīvi, tev kaut ko nozagt. Un ka mežs un purvs nav izgāztuve. Un ka atkritumu savākšanas un pārstrādes biznesā ir jāiet, jo tur ir lieliska iespēja "nopelnīt", respektīvi zagt tiešā un netiešā nozīmē.