Belēvičs samelojās un atkāpās.
Manuprāt viss ir forši: vēlēta amatpersona neveikli un muļķīgi samelojās un atkāpās. Normālas demokrātijas normāls, es pat teiktu: ikdienišķs, gadījums.
Bet, skatoties uz sabiedrības ierasto reakciju, šoreiz manas domas aizklīda nedaudz citā virzienā.
Visi cilvēki melo. Būs nedaudzi, kuri teiks, ka viņi nekad nemelo. Tad viņi vai nu melo neapzināti vai melo, ka nemelo. Neticat, palasiet psihologu, sociologu pētījumus.
Es piekrītu teorijai, ka mums, homo sapiens, meli ir veiksmīgas izdzīvošanas un evolūcijas mehānisms. Gan individuālā līmenī, gan kā sabiedrībai.
Tā ir konkurences taktika. Jo efektīvāk mānam citus, jo biežāk iegūstam to, kas mums ir nepieciešams (izdzīvošanai, lai ko tas nenozīmētu, t.i. plašā nozīmē). Jo labāk spējam konstatēt, ka cits tevi māna, jo retāk mums atņems to, kas mums ir nepieciešams.
Iestarpinājumam pāris apgalvojumi.
Sabiedrībā ir pieprasījums pēc "normalitātes", tā vēlas dzīvot labi, bez ekscesiem, novirzēm.
Līderi ir indivīdi, kuri faktiski ir sabiedrības virzības, attīstības izpausme: homo sapiens bars dažādās jomās izstumj priekšgalā indivīdus: politiķus, vadītājus, zinātniekus u.c. par kuriem domā, ka tie šo baru virzīs uz kādu mērķi.
Un tagad interesantākais.
Ja visi melo, t.i. tā ir norma, bet līderi melot nedrīkst, tad kādēļ mums rodas doma, ka šie nenormālie indivīdi tiešām virzīs mūs uz vēlamajiem mērķiem?
Es domāju, ka visdrīzāk ir šādi. Līderiem, lai sasniegtu bara mērķus, ir jābūt labākajiem no labākajiem. Tai skaitā un tas ir ļoti svarīgi, līderiem ir jāmelo perfekti. Tā, lai mums nepieciešamais tiktu iegūts un konkurenti to neatklātu, t.i. nevarētu mums atņemt nepieciešamo. Pie kam mums ir nepieciešams šo patiesību slēpt pašiem no sevis, jo tās atklāšana pati par sevi ir tās pašas konkurences priekšrocības apdraudējums. Un slēpt, ka slēpjam. Un tā tālāk...
Es teiktu, ažiotāža sabiedrībā ap līdzīgiem gadījumiem ir viena veselīga rekursīvu pretrunu viļņošanās :D
No comments:
Post a Comment